Festivāla LAMPA skatuves “Zaļš ienāk pilsētā” diskusiju saturiskais kopsavilkums

Kopā ar Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministriju, biedrību “Zaļā brīvība”, SIA “Rīgas meži” un Eiropas Klimata pakta vēstniekiem sarunu festivālā LAMPA aicinājām ikvienu uz tematisko skatuvi “Zaļš ienāk pilsētā”, kur centrā bija sarunas par pielāgošanos klimata pārmaiņām, dabā balstītiem risinājumiem pilsētā, par vides izglītības nozīmīgumu, ilgtspējīgu ikdienu un izpratni par zaļās pilsētvides ieguvumiem. Šai ierakstā, sadarbībā ar diskusiju organizatoriem, esam apkopojuši galvenās diskusiju atziņas.

Piektdiena, 10. jūlijs

Diskusija “Pilsēta nevar būt zaļa tikai uz papīra” atklāja tematisko skatuvi “Zaļš ienāk pilsētā” ar aicinājumu paskatīties uz zaļo pilsētvidi plašāk – ne tikai kā uz vides politikas vai teritorijas plānošanas jautājumu, bet kā uz dzīves kvalitātes, veselības un pilsētu noturības pamatu.

Viens no karstākajiem diskusijas jautājumiem bija – vai Latvija patiešām ir zaļa, vai arī mēs to tikai iedomājamies? Dalībnieki atzina, ka Latvijai ir būtiska priekšrocība – bagāta daba un salīdzinoši zaļa vide –, tomēr ar to vien nepietiek, un ekspertu viedoklis par to, cik tad patiesībā esam zaļi, dalījās. Klimata pārmaiņas, karstuma viļņi un arvien intensīvākas lietusgāzes liek pārskatīt līdzšinējo pieeju pilsētu plānošanā. Tika diskutēts arī par sabiedrības stereotipiem, to skaitā par to, kāpēc zaļās teritorijas vēl aizvien mēdz uztvert kā dekorāciju, nevis infrastruktūru, un kā panākt, lai zaļums ienāktu ne tikai parkos, bet arī mikrorajonos, pagalmos un ikdienas pilsētvidē.

Diskusijas noslēgumā izkristalizējās vairākas kopīgas atziņas. Zaļa pilsēta nozīmē ne tikai vairāk koku, bet arī lielāku bioloģisko daudzveidību, gudrāku lietusūdens apsaimniekošanu, ērtu un ilgtspējīgu mobilitāti, kā arī sabiedrības gatavību pieņemt pārmaiņas. Ne mazāk svarīgi bija secinājumi, ka ilgtspējīga pilsētvides attīstība nav iespējama bez iedzīvotāju izpratnes un iesaistes – cilvēkiem jāsaprot, kāpēc pārmaiņas ir vajadzīgas un kādus ieguvumus tās sniedz. Kā vairākkārt izskanēja diskusijā, zaļš nav tikai par krāsu – tas ir par ilgtspēju, un pilsēta kļūst patiesi zaļa cilvēku ikdienas izvēlēs un kopīgā rīcībā, bet dokumenti tikai veido kopīgo vīziju un mērķi, uz kuru tiekties.

Diskusijā “Vai dabā balstīti risinājumi var tikt galā ar cilvēka radītu piesārņojumu?” uzaicinātie eksperti bija vienisprātis, ka, lai gan dabā balstīti risinājumi (DBR) var būt lielisks rīks piesārņojuma mazināšanai un ūdens kvalitātes uzlabošanai, nedrīkst aizmirst, ka vienmēr efektīvāk būs primāri novērst piesārņojuma rašanos. Ūdeņu kvalitātes kontekstā īpaši tika izcelta punktveida piesārņojuma novēršanas nozīme.  Dalībnieki uzsvēra arī sabiedrības izglītošanas un individuālās atbildības stiprināšanas nozīmi – galu galā tas, kur “paliek manas kanalizācijas notekūdeņi vai notece no lauksaimniecības zemes”, agri vai vēlu kļūst par kopēju problēmu.

Runājot par DBR ieviešanu ūdens kvalitātes uzlabošanai, kā viena no to priekšrocībām tika uzsvērta multifunkcionalitāte – tie ne tikai uzlabo ūdens kvalitāti, bet arī veicina bioloģisko daudzveidību un sniedz citus ieguvumus sabiedrībai. Turklāt DBR tehnoloģijas ir efektīvas arī izmaksu un ekspluatācijas ziņā. Kā labs un praktisks piemērs tika minēta mākslīgo mitrāju izveide lauksaimniecības zemēs, kurai jau vairākus gadus ir pieejams Lauku atbalsta dienesta finansiāls atbalsts.

Diskusijas “Bet mums taču vienmēr ir bijuši plūdi!” mērķis bija pievērsties aizvien aktuālākajam jautājumam par lietusgāžu radīto plūdu riskiem un ar tiem saistītajiem izaicinājumiem pilsētvidē.  Tika apspriesta plūdu modelēšana un prognozēšana, iedzīvotāju brīdināšana, kā arī šo datu izmantošana pilsētvides plānošanā un pielāgošanās pasākumu izstrādē. Atsevišķa uzmanība tika pievērsta arī apdrošināšanas nozarei un to, kā pieaugošais plūdu apdraudējums ietekmē šo nozari.

Diskusijā izskanēja, ka līdz gadsimta beigām nokrišņu intensitāte varētu pieaugt par aptuveni 40%. Ar plūdiem saistīto apdrošināšanas pieteikumu skaits vien pēdējo piecu gadu laikā jau pieaudzis sešas reizes. Kā īpaši plūdu riskam pakļautas tika minētas Rīga un Jelgava.

Otrajā diskusijas daļā uzmanība tika pievērsta risinājumiem plūdu risku mazināšanai. Kā efektīvākie apbūves aizsardzības pasākumi tika minēti pārdomāts teritorijas vertikālais plānojums un DBR lietusūdeņu aizturēšanai, piemēram, lietusdārzi, mākslīgās mitraines, ievalkas un caurlaidīgi segumi. Kā praktisks plānošanas piemērs tika pieminēts nesen izstrādātais Rīgas zaļināšanas plāns, kas paredz īstenot gan lokālus lietusūdeņu apsaimniekošanas risinājumus, gan veikt hidrodinamisko modelēšanu, lai plānotu kompleksu zaļās un pelēkās infrastruktūras integrāciju.

Noslēgumā dalībnieki vienojās, ka efektīvai plūdu risku mazināšanai nepieciešama ciešāka sadarbība starp zinātniekiem, pašvaldībām, politikas veidotājiem, apdrošinātājiem un iedzīvotājiem, vienlaikus veicinot sabiedrības izpratni par iespējām mazināt plūdu radītos riskus.

Diskusijas “Zaļā pilsēta sākas tavā pagalmā” fokusā bija zaļākas un pret klimata pārmaiņām noturīgākas pilsētvides veidošanas praktiskie aspekti, īpašu uzmanību pievēršot dzīvojamo rajonu zaļajai infrastruktūrai – gan esošajos mikrorajonos, gan jaunajos dzīvojamajos kvartālos. Viena no centrālajām diskusijas atziņām bija nepieciešamība meklēt līdzsvaru starp iedzīvotāju vēlmēm, kas nereti mēdz būt pretrunīgas. Cilvēki vienlaikus vēlas gan vairāk autostāvvietu, gan plašākas zaļās zonas, kokus un kvalitatīvu publisko ārtelpu, taču praksē šīs vajadzības bieži konkurē par vienu un to pašu teritoriju. Tāpat kā svarīgs aspekts iekšpagalmu zaļināšanā tika izcelta iedzīvotāju aktivitāte un kopīga redzējuma nozīme.

Dalībnieki uzsvēra, ka pilsētplānošana ir sarežģīts un ilgtermiņa process, kurā nav universālu risinājumu. Mainās gan zināšanas par ilgtspējīgu pilsētvidi, gan sabiedrības priekšstati par to, kādai jābūt kvalitatīvai dzīves videi. Diskusijā tika minēti arī piemēri risinājumiem, kas jau tiek ieviesti Rīgā, piemēram, pilsētas pļavas, ilgtspējīgi apstādījumi, kompostēšana un kukaiņu mājas.

Diskusija “Pilsētas karstumsalas: kāpēc asfalts mūs cepina?” pievērsās vienam no aktuālākajiem klimata pārmaiņu radītajiem izaicinājumiem – pilsētu pārkaršanai.  Tās mērķis bija parādīt, ka karstuma viļņi nav tikai nepatīkams vasaras laikapstākļu fons, bet gan nopietns veselības un drošības risks. Eksperti skaidroja, kā pilsētu virsmas uzkrāj un izstaro siltumu, kā veidojas karstumsalas un kādus risinājumus iespējams ieviest.

Par vienu no spilgtākajām diskusijas atziņām kļuva fakts, ka karstumsalas ir cilvēka radīta parādība. Tika uzsvērts, ka atsevišķās pilsētu vietās temperatūra var būt pat par vairāk nekā četriem grādiem augstāka nekā meteoroloģisko staciju rādījumos, jo tās bieži atrodas zaļākās teritorijās. Eksperti skaidroja, ka pilsētu pārkaršanu galvenokārt veicina plaši asfaltētas un betonētas virsmas, tumši jumti un industriālās teritorijas, savukārt efektīvākais dabīgais “gaisa kondicionieris” joprojām ir lieli, veselīgi koki ar plašu vainagu. Diskusijā tika akcentēta arī līdz šim nepietiekami novērtētā zilzaļā infrastruktūra – koki, lietusdārzi, grāvji un ūdens elementi, kas nav tikai pilsētvides dekorācija, bet gan būtiska klimata pielāgošanās infrastruktūra.

Diskusijas noslēguma atziņa bija, ka karstumsalu mazināšana sākas ar gudrākiem lēmumiem pilsētu plānošanā. Būtiska nozīme ir gaišāku segumu izmantošanai, lielāku apstādījumu teritoriju veidošanai un esošo koku saglabāšanai, jo nekas neaizstāj koka radīto ēnu un dzesējošo efektu.

Sestdiena, 11. jūlijs

“Zaļš ienāk pilsētā” skatuves otro dienu atklāja diskusija ar mākslas elementiem “Pilsēta, kurā dzīvos dzērves”, kuras galvenā mērķauditorija bija bērni un ģimenes. Lai praktiski un radoši veidotu un veicinātu gan pamatskolas skolēnu, gan plašākas sabiedrības izpratni par klimatneitralitāti un ilgtspējīgu patēriņu ikdienā, radošā kopābūšanā ar rakstnieci Agnesi Vanagu un mākslinieci Aneti Bajāri-Babčuku ikviens dalībnieks varēja padomāt par to, kas tad īsti ir klimats, kāpēc ir svarīgi būt klimatam draudzīgiem un kā kļūt par klimata draugu? Balsojot par klimatam svarīgām izvēlēm un paradumiem, raisījās diskusijas un sarunas par to, kas ir ilgtspējīgs dzīvesveids, kāda ir katra mūsu atbildība un ietekme uz klimatu.

Pasākuma otrajā daļā caur stāstiem, sarunām un zīmējumiem tika domāts par pilsētu, kurā labi justies gan cilvēkiem, gan putniem, kokiem un citiem iemītniekiem. Kopā ar Agnesi Vanagu tapa klimata tēmai veltīts dzejolis, Anete Bajāra-Babčuka vadīja “pilsētas zaļināšanas” māksliniecisko darbnīcu, bet citi interesenti varēja sākt pildīt tematiskos uzdevumus darba burtnīcā “Kļūsti par klimata draugu”. Tādējādi gan sarunu, gan radošas līdzdarbošanās veidā izzinājām tādas it kā sarežģītas tēmas kā aprites ekonomika, dabā balstīti risinājumi, ilgtspējīga izvēlē un pielāgošanās klimata pārmaiņām.

Diskusijas “Kāpēc mums bail no nekoptiem zālājiem?” mērķis bija rosināt sarunu par to, kāpēc perfekti nopļauts mauriņš joprojām tiek uzskatīts par sakoptības etalonu, kamēr dabiskas pļavas nereti tiek uztvertas kā nolaidība apsaimniekošanā. Sarunas laikā eksperti skaidroja, ka šie priekšstati lielā mērā balstās kultūras normās un stereotipos par to, kādai jāizskatās dabai. Vienlaikus tika uzsvērts, ka bioloģiski daudzveidīgi zālāji ir nozīmīgs resurss pilsētu klimata noturībai, apputeksnētājiem un arī cilvēku veselībai un labbūtībai. Dalībnieki atgādināja, ka akurāti un zemu nopļauti mauriņi nereti tiek dēvēti par “zaļajiem tuksnešiem”, jo to sugu daudzveidība ir zema un tie sniedz ierobežotu ieguldījumu apputeksnētāju atbalstam- augi parasti tiek nopļauti vēl pirms ziedēšanas. Vēl tika uzsvērts, ka pilsētas pļavas nav “nekopti zālāji” – tās tiek mērķtiecīgi apsaimniekotas pēc noteikta plāna, ļaujot augiem noziedēt un izsēt sēklas. Eksperti aicināja mainīt pašu valodu, ar kādu raksturojam pilsētvidi – nevis runāt par “nekoptiem zālājiem”, bet atšķirt patiesi pamestas teritorijas no apzināti veidotām pilsētas pļavām.

Diskusijā tika kliedēti arī vairāki sabiedrībā izplatīti mīti, piemēram, ka pilsētas pļavas automātiski nozīmē lielāku ērču risku. Tika minēts, ka septiņās Rīgas pilsētas pļavās monitoringa laikā ērces nav konstatētas, tādējādi apliecinot, ka daudzas bailes vairāk balstās priekšstatos, nevis faktos.

Diskusijas “Daudzsugu pilsēta – kas tas ir un kam to vajag?” galvenais mērķis bija stiprināt klausītāju interesi par dažādajām un bieži neordinārajām šķautnēm dzīvnieku klātbūtnei pilsētās. Pēdējās desmitgadēs pilsētvide arvien vairāk ienāk dabas teritorijās, taču paradoksāli – cilvēki arvien vairāk attālinās, arvien mazāk atpazīst un arvien vairāk nesaprot dabas,  it sevišķi faunas, norises un nozīmību mūsu dzīvēs. Tika diskutēts par dzīvnieku lomu pilsētā, invazīvajām sugām un to regulēšanu, klaiņojošiem mājdzīvniekiem, kā arī par to, kā cilvēku paradumi un radītā vide bieži vien ir galvenais iemesls konfliktiem ar dzīvniekiem pilsētvidē.

Uzmanība tika pievērsta arī sabiedrības pretrunīgajai attieksmei pret dažādām sugām jeb tā dēvētajai “sugu divkosībai” – situācijām, kad vienas dzīvnieku sugas tiek uztvertas kā vēlamas un pieņemamas, bet citas – kā traucējošas vai nevēlamas, lai gan šādu priekšstatu pamatā nereti ir stereotipi, nevis objektīvi apsvērumi.

Diskusija raisīja lielu auditorijas interesi un apliecināja, ka daudzsugu pilsētas koncepts sabiedrībai joprojām ir maz iepazīts, taču vienlaikus ļoti aktuāls. Dalībnieki secināja, ka nepieciešama plašāka sabiedrības izpratne par dzīvnieku lomu pilsētvidē un ilgtspējīgas pieejas cilvēka un citu sugu līdzāspastāvēšanai.

Diskusijā “Koks pilsētā – greznība vai kritiskā infrastruktūra?” tika runāts par koku lomu pilsētā, īpaši ņemot vērā klimata pārmaiņu un citu vides problēmu radītās ietekmes.  Koki ne tikai izdaiļo mūsu pilsētas un nodrošina ēnu. Tie pazemina virsmu un gaisa temperatūru, tādejādi mazinot karstumsalas efektu, uzlabo gaisa kvalitāti, uzkrāj oglekli, regulē lietusūdeņu novadīšanu, veicina bioloģisko daudzveidību un sniedz būtisku ieguldījumu iedzīvotāju fiziskajā un mentālajā veselībā. Diskusijas dalībnieki dalījās ar Rīgas, Cēsu un Valmieras pašvaldību iecerēm un iespējām kā palielināt koku skaitu un vainagu segumu, it īpaši blīvi apbūvētajos pilsētu vēsturiskajos centros, kur iedzīvotāji īpaši cieš no karstuma viļņu radītajām sekām. Aplūkojam arī tehniskos izaicinājumus, kas saistīti ar koku stādīšanu un uzturēšanu – ko darīt lai koki labāk justos pilsētvidē un kā salāgot apstādījumu paplašināšanu ar vēsturiskās apbūves aizsardzību.

Diskusijā pārstāvētie ainavu arhitekti un pilsētu attīstības plānotāji atzina, ka līdzšinējā praksē, īstenojot jaunus būvniecības projektus, apstādījumu risinājumi parasti tiek iekļauti kā pēdējie. Šī prakse būtu jāmaina un par kokiem jādomā vēl pirms būvniecības ieceru īstenošanas. Domājot par vietas atvēlēšanu kokiem, nepieciešams izsvērt dažādus un bieži vien konfliktējošus aspektus – cilvēku veselību, vietu automašīnām, estētiku (t.sk. kultūras mantojuma saglabāšanu), kā arī  savienojamību ar pazemes komunikācijām. Taču klimata pārmaiņām kļūstot arvien intensīvākām, koku vainagu klājuma paplašināšana vairs nav tikai izvēle, bet nepieciešamība  – koki kļūst par būtiska daļu no pilsētas infrastruktūras.

“Zaļš ienāk pilsētā” noslēdzošā diskusija “Vai varam atļauties aizsargāt dabu?” tika apspriests, kā nodrošināt nepieciešamo finansējumu dabas vērtību saglabāšanai un atjaunošanai, kā arī kādi ir galvenie izaicinājumi un iespējas nākotnē. Diskusijā tika atzīts, ka ar esošajiem finansējuma avotiem – valsts budžetu, Eiropas Savienības programmām un privātajām investīcijām – visticamāk nepietiks visu nepieciešamo pasākumu īstenošanai, it īpaši ņemot aizvien pieaugošās izmaksas. Par spīti tam, finansējumu dabai prioritizēt kļūst arvien svarīgāk, tostarp, lai uzturētu sabiedrības veselību un labklājību ilgtermiņā. Tika apspriesti arī iespējamie papildu risinājumi, tostarp dabas resursu nodokļa pilnveidošana, finanšu sektora iesaiste, kā arī jauni privātā finansējuma mehānismi, piemēram, dabas kredīti, kas gan tika vērtēti piesardzīgāk, uzsverot, ka būtu nepieciešams noteikt skaidrus kritērijus atbalstāmajām darbībām.

Noslēgumā dalībnieki uzsvēra, ka efektīvai dabas aizsardzībai nepieciešama ciešāka dažādu nozaru sadarbība, zinātnē balstīti lēmumi un sabiedrības iesaiste. Tika uzsvērts, ka dabas aizsardzība var būt savienojama ar saimniecisko darbību, ja tiek meklēti ilgtermiņā ilgtspējīgi risinājumi.