Projekta UNISECO mērķis: uzlabot izpratni par sociālekonomiskiem un politikas virzītājspēkiem un šķēršļiem, kas kavē agro-ekoloģisko prakšu attīstību un īstenošanu ES lauksaimniecības sistēmās. Projekts sniegs ieguldījumu Ilgtspējīgas Pārtikas Drošības programmas īstenošanai, identificējot un atbalstot tās lauksaimniecības sistēmas, kas nodrošina veselīgas pārtikas ražošanu vienlaikus ar vides aizsardzību, kā arī sniedz pievienoto vērtību saimniecībām un dažādām iesaistītajām pusēm. Plašāk par projektu “Agrovides lauksaimniecības sistēmu ilgtspējas izpratne un pilnveidošana Eiropas Savienībā” šeit
Aicinām iepazīties ar projektā paveikto un aktualitātēm, lasot jaunāko ziņu lapu (angļu valodā).
Aktivitātes 5.1 ietvaros Baltijas Vides Foruma eksperts A. Zīlāns strādājis pie projekta saturiskā ziņojuma “Agro-ekoloģisko lauksaimniecības sistēmu atbalstošie tirgus un politikas stimuli”. Tas iepazīstina ar dažādu līmeņu (ES, valsts un vietējo) īstenoto tirgus un politisko stimulu piemēru uzskaites rezultātiem, kas palīdz atbalstīt pārejas procesus attiecībā uz agro-ekoloģijas lauksaimniecības sistēmām.
Kopumā ziņojumā tika iekļauti 69 Eiropas valstu politikas un tirgus stimulu piemēri, pamatojoties uz pārskatiem par valstu lauksaimniecības politiku, datubāzēm un konsultācijām ar valstu ieinteresētajām personām. No šiem 69 piemēriem līdzīgs skaits ir politikas instrumenti (30) un tirgus instrumenti (27), kā arī jauktās iniciatīvas, kas ietver publiskā un privātā sektora iestāžu kopīgu līdzdalību (12). Šie skaitļi atspoguļo ne tikai privātā sektora nozīmi agro-ekoloģisko iniciatīvu veicināšanā, bet arī iespēju plašākai sadarbībai starp publiskā un privātā sektora iestādēm agro-ekoloģijas sistēmu atbalstīšanā.
Lai gan skatītie tirgus un politikas instrumenti, kas iekļauti apkopojumā, ir tikai daži no pieejām un praksēm, kas tiek īstenotas visā ES, ziņojumā ir sniegts pārskats par politiku, stratēģisko plānu, pasākumu, noteikumu, ekonomikas un finanšu atbalstu, ko īsteno valsts iestādes un kas var veicināt pāreju uz agro-ekoloģisko lauksaimniecības sistēmu. Tāpat apkopojumā minētie piemēri par tirgus stimuliem, kas tiek pieņemti dažādos līmeņos un ko atbalsta dažādi dalībnieki (tostarp piegādātāji, tirgotāji, vairumtirgotāji, pārstrādātāji, mazumtirgotāji, izplatītāji, finansisti, nosūtītāji utt.), sniedz sākotnēju pārskatu par dažādiem stimulu veidiem, kurus var aktivizēt visā vērtību ķēdē, lai atvieglotu pāreju uz agro-ekoloģisko lauksaimniecības sistēmu.
Ziņojums liecina, ka dažādos pārvaldības līmeņos un dažādos sociāli-ekonomiskajos kontekstos tiek skatīti sarežģīti ekonomikas un politikas instrumentu veidi, kas ir galvenie jaunie jautājumi par politikas un tirgus stimulu nozīmi agro-ekoloģiskajā pārejā. Visefektīvākie instrumenti, šķiet, ir tie, kuru pamatā ir inovatīvi institucionālie pasākumi, kas veicina sadarbību starp privāto un publisko sektoru, un tie, kas faktiski ir saistīti ar vērtību ķēdes dalībnieku interesēm un mārketinga stratēģijām.
